Vairāk kā 20 gadus darbojos kā praktizējošs psihoterapeits. Mana personīgā dzīves filozofija un geštalta psihoterapijas pieeja, ko arī praktizēju, ļoti sakrīt. Es uzskatu, ka katrs cilvēks ir unikāls un tas sevī nes ļoti daudz un dažādus resursus, talantus un iespējas.
Es uzskatu, ka vienīgā realitāte, kas mums pieder ir šeit un tagad – šis mirklis. Tas, ar ko mēs to piepildām, veido nākošo mirkli. Ja cilvēks vēlas būt mierīgs un priecīgs, viņš dara lietas, kas viņam patīk, mirklis kļūst mierīgs un priecīgs. Līdz ar to, veidojas mierīga un priecīga dzīve.
Terapija ir ļoti interesants process. Sākotnējā terapijas etapā tiek iegūta objektīva skaidrība par dzīvi, noslaukot sociālos putekļus. Savukārt, terapijas nākošais process jau ir piepildītas, gudras un attīstību veicinošas sarunas priekš abām pusēm. Es daudz izzinu pasauli caur saviem klientiem.
Kādēļ cilvēki izvēlas psihoterapijas sesijas pie manis?
Cilvēki nenāk ar problēmām, viņi nāk ar zināmu neapmierinātību un ilgstošu diskomfortu. Cilvēks jūtās neapmierināts, nomāks, depresīvs. Viņam ir strīdi, nesaskaņas un attiecību saspīlējumi ar konkrētiem cilvēkiem. Bet sarunas laikā atklājās, ka sākumā definētās problēmas stāvokļi un cēloņi mēdz būt savādāki, ko cilvēks arī pēcāk saprot.
Bieži saskaros ar situāciju, kurā cilvēks griežas pie manis tad, kad ir daudz kas izmēģināts, bet nekas nepalīdz atgūt vai iegūt emocionālu apmierinājumu un līdzsvaru.
Terapijas process
Terapijas procesu veidoju kā mērķtiecīgu, apzinātu sarunu, kā rezultātā klienta domāšana un problēmas izvērtējums kļūst mērķtiecīgs un apzināts. Sesijās klienta pētniecības objekts ir emocijas kā reakcija uz ārējo vidi. Klients rod atbildes uz jautājumiem: kas ar mani notiek? Kādā veidā notiek? Ko tas nozīmē? Tā ir sevis un apkārtējo saprašana esošajā situācijā.
Pirmā tikšanās orientējoši ilgst pusotru stundu, kuras laikā mēs iepazīstamies, klients izskaidro un es novērtēju situāciju. Katra nākošā terapijas sesija ilgst 50-60 minūtes.
Terapijas biežumu no savas puses es rekomendēju un tas ir atkarīgs no problēmas aktualitātes. Biežumu nosaka klienta laika un finanšu resursi.
Terapijas kopējo garumu noteikt ir grūti. Tās var būt 10-15 tikšanās un tie var būt arī gadi.
Pašā sākumā klients nevar gūt pilnīgu pārliecību par psihoterapeita pieredzi un profesionalitāti. Bet ir ļoti svarīgi, lai psihoterapeits cilvēkam būtu patīkams, tāds, ko viņš spēj pieņemt un viņam ir interesanti ar psihoterapeitu runāt.
Starp mani un klientu pastāv mutiskais līgums. Tas nozīmē, ka klients apliecina, ka vēlas ar mani strādāt un es no savas puses apliecinu, ka tie aspekti, kas būs terapijas pamatjautājums ir atbilstoši manai pieredzei, zināšanām un personīgi pieņemams.
Ko cilvēks iegūst sesiju laikā?
Ir maldīgs priekšstats, ka psihoterapija pārveido personības struktūru. Psihoterapijas ietvaros cilvēks neizmainās kā personība. Izmainās sapratne par notikumiem, cilvēka rīcības kļūst apzinātas. Situācija, kas agrāk radīja diskomfortu un nepatiku, kļūst skaidrāka, saprotamāka. Līdz ar to, situācija vai cilvēki tajā neizraisa negatīvu emocionālu pārdzīvojumu. Rodas izvēles brīvība un interese par šo notikumu, kā arī vēlme mainīt šī notikuma gaitu.
Piemēram, cilvēks atzīst, ka nespēj normāli kontaktēties ar kādu personu. Notiek bieži strīdi, tiek izjusts spiediens un agresija no šī personas puses. Līdz ar to viņš nespēj normāli domāt, uzvelkas un paliek dusmīgs. Pēc terapijas cilvēks vairāk neizjūt spiedienu vai agresiju, bet viņš redz kā otra persona runā, izprot to, un tajā brīdī pieņem lēmumu par turpmāko rīcību.
Terapijas procesā bieži novērojama ir cepšanās jeb frustrācija. Cilvēks nervozē un pārdzīvo, domājot par kādu lietu. Pēc terapijas viņš pats spēj piefiskēt brīdi, kad sākās frustrācija un spēj izdarīt konkrētas lietas, lai pārvarētu frustrāciju. Viņš spēj vadīt frustrācijas mehānismus.
Pēc terapijas cilvēks redz un uztver objektīvo realitāti. Bieži problemātika slēpjas tajā, ka pastāv objektīvā realitāte, bet cilvēks uz to skatās subjektīvi, pievienojot savu kontekstu un skatījumu. Tieši šī subjektivitāte rada cilvēkā pārdzīvojumu.
Pēc terapijas cilvēks:
- kļūst mierīgāks, nosvērtāks, apmierinātāks, līdzsvarotāks kā privātajā tā profesionālajā vidē;
- jebkuru situāciju spēj uztvert mierīgi un ar skaidrību, bez pārdzīvojumiem;
- atbrīvojas no nepamatotām vainas sajūtām;
- mazāk apvainojās;
- nejūtas atbildīgs par citu reakcijām
Pēc terapijas cilvēka dzīve kļūst interesanta. Viņam parādās enerģija dzīvei un viņš spēj sasniegt mērķus.
Kādus psihoterapijas procesa veidus piedāvāju?
Individuālā psihoterapija, kas ir par konkrētām tēmām un problēmām. No ierastās psihoterapijas nedaudz atšķiras krīzes terapija gadījumos, kad cilvēkam ir nopietna krīze.
Pāru terapija, kad tiek strādāts kopā ar pāri un sesijā piedalās divi cilvēki.
Grupu terapija, kur piedalās cilvēku grupa 6 – 10 cilvēku sastāvā. Grupu terapiju var iedalīt 2 veidos. Pirmajā variantā kāds grupas dalībnieks pasūta savu personīgo tēmu, pārējie piedalās tēmas diskusijā un terapijas noslēgumā sniedz savu redzējumu un atziņas par šo tēmu. Otrajā variantā grupa pati pasūta kādu tēmu, kas ir paredzēts grupas izaugsmes veicināšanai. Konkrētā tēma tiek apskatīta no dažādiem skatu punktiem, vadoties pēc grupas dalībnieku aktualitātes. Grupu terapijas priekšrocība ir tāda, ka ar tās palīdzību tiek pārrunātas tādas tēmas, kuru risināšanā ir nepieciešama vairāku cilvēku mijiedarbība, ko nav iespējams nodrošināt individuālajā terapijā. Cilvēks, piedaloties citu grupas biedru terapijās, viņš veic pašterapiju.
Pašizaugsmes jeb personīgās pilnveides terapija, kas ir piemērota cilvēkiem, kuri ir atrisinājuši savu iekšējo problemātiku, jaunās atziņas ir pārnestas dzīvē un vēlas turpināt dažādu dzīves aktualitāšu izvērtēšanu. Šīs terapijas notiek retāk – reizi mēnesī vai retāk. Tas atkarīgs no klienta. Terapijas mērķis nav risināt krīzes vai iekšējo problemātiku, bet uz iekšējo izaugsmi. Terapijai ir citi uzdevumi un savādāka mijiedarbība. Šajā gadījumā terapeits kļūst par speciālistu, kas mijiedarbībā palīdz cilvēkam labāk izprast situāciju un nonākt pie lēmumiem.
Kādos gadījumos psihoterapiju nepielieto?
Ir gadījumi, kuros psihoterapija vien nebūs iedarbīga. Piemēram, kad ir klīniskā diagnoze. Lai gan ir gadījumi, kad strādāju ar klīniski slimiem pacientiem, bet ārsta – psihologa uzraudzībā.
Psihoterapija neatrisinās garīgās pašsajūtas problēmas gadījumos, kad cilvēkam fizioloģisku iemeslu dēļ ir radušās problēmas.
Vienīgā realitāte, kas mums pieder ir šis mirklis. Tas, ar ko mēs to piepildām, veido nākošo mirkli.
Citāts no grāmatas “Izkoptais ļaunums”